< Atpakaļ uz Ventspils novads (www.ventspilsnovads.lv)
VIEGLI lasīt    

PILTENES PILSĒTA

Piltene – Ventas vecās gultnes labajā krastā, 22 km no Ventspils. Reiz šai pilsētai Kurzemes vēsturē bija ievērojama loma. Sākot no 13. gs. beigām līdz 16. gadsimtam Piltene bija Kurzemes bīskapijas, bet vēlākajos gadsimtos – Piltenes apgabala centrs.

yy
IMG 2974
IMG 2976
 

1234


Pilsētas ģerbonis – ģerboņa vairogs ar horizontālu dalījumu, augšējā sarkanajā laukā zelta lode virs diviem sakrustotiem bīskapa sudraba zižļiem, apakšējā sudraba laukā trīs sarkani torņi ar sarkaniem karodziņiem to galos. Ģerbonis apstiprināts 1925. gadā.

Aiziet putni tālās debesīs,
Bet tie atgriezīsies drīz,
Ir pat putniem savas pilsētas,
Labāku par Pilteni jau neatrast.
Rīta smēdē sārta saule skan,
Staru dzirkstis iekrīt sirdī man,
Tavi ritmi manās dzīslās līst,
Putni spārniem raksta debesīs.
Ventas krastā baltas ievas kliedz,
Un tu šajās naktīs neiemiedz,
Gluži apmāts klīstu arī es,
Kamēr ausmu putni spārnos nes.
Tās ir, mazā, tavas debesis.
Citur, protams, gluži citāds viss.
Ir pat putniem savas pilsētas,
Labāku par Pilteni jau neatrast.
(Uldis Krasts)

Savulaik rakstnieks Jānis Ezeriņš par Pilteni teicis: “Viņa aizmirsta, bet dzīvo no savas vecās slavas.”

Piltene – neliela, bet sena pilsēta Ventspils novadā, piejūras zemienē pie Ventas. Par apdzīvotu vietu Piltene izveidojusies jau senatnē. Pilsētas novadpētniecības ekspozīcijā glabājas trīs te atrasti akmens cirvji no 4. gadu tūkstoša pirms Kristus dzimšanas. Pilsētas tiesības kopš 1557. gada. Platība 14,2 km2, lauku teritorija 188 km2.
Attālums no Rīgas 173 km, no Ventspils 22 km. Pilteni apņem arī pagasts, tā austrumu mala robežojas ar Ugāles pagastu, ziemeļos ar Tārgales pagastu, dienvidos ar Zlēku pagastu, rietumu robeža iet pa Ventu, kuras otrā krastā ir Vārves un Ziru pagasti.

Sākotnēji Piltenes struktūru veidoja viena iela, t.s. Lielā iela, kas puslokā aptvēra Piltenes pili Vecventas krastā. Tā ir galvenā iela arī mūsu dienās. Pilsētas centrā saglabājusies 19. gs. 1. puses koka apbūve, tilti un baznīca. Piltene ir viena no tām pilsētām Kurzemē, kur iespējams atrast divsimt un vairāk gadu vecus koka celtniecības paraugus ar manteļskursteni vidū un ap to izkārtotām istabām.

Piltenes vēsture

Vēsturnieks Ēriks Andersons pirmoreiz par Piltenes bīskapiju rakstīto lasījis Kopenhāgenas Karaliskajā bibliotēkā Dānijā. Latīņu valodā rakstītais teksts vēsta:
„Ķurzemes baznīcas bīskapijas pirmais dibinātājs bija Abels – viņa gaišība, varenais Dacijas un Dānijas karaļa Valdemāra Lielā dēls. Viņš patiesi ieradās 1161.gadā. Dācijas karalis Ābels iecēla Dānijas Lundas baznīcas kanoniķi un skolāru Ernemordu par Kurzemes bīskapu.” Rakstā teikts, ka no 1584. gada Dānijas Karaliskajā bibliotēkā ir vēstule un bīskapu portreti no Piltenes bīskapa pils ar Lundas Ernemordu un beidzot ar pēdējo bīskapu Johanu fon Minhauzenu. Pēc Ernemorda valdīja bīskaps Hermanis, kurš 1183.gadā izsauca uz Kurzemi krustnešus – „svētā karaspēka brāļus.”
19. gs. Krišjānis Dinsberģis rakstīja:
„Zviedri un dāņi jau laikam pirms vāciešu atnākšanas Līvos, bija Kurzemi apošņājuši. Pa Ventas upi pāra jūdzes uz augšu aizbraukuši, tie jau bija uzcēluši pili, ko kūri saukuši par Dāņpili un no kā pēcāk tas vārds Piltene ( Pilene?) izcēlies. Bet, kad kūri dāņu un zviedru nagus šķita asākus par vācu nagiem, tad kūru ķēniņš Lamekins labāki padevās vāciešiem. Tas notika 1230.gadā. ”

Tā toreiz nodibinājās Kurzemes bīskapija ar galvaspilsētu Pilteni un 1295. gadā šeit sāka celt mūra pili. Pie pils izveidojās celtnieku pilsēta un tāpēc Piltenes pilsētas sākums skaitāms ar šo gadu.
Piltenes pilsēta pirmo reizi rakstos minēta 1309. gadā, kad iebrukuši lietuvieši un nopostījuši pilsētu, bet pili nav varējuši ieņemt. Pilsētas tiesības pirmoreiz Piltenei piešķirtas 1387.gadā un 15.gs. sākumā jau zināmi birģermeistaru vārdi. 1557.gadā bīskaps Johans Minhauzens, lai izpatiktu Piltenes pilsoņiem, piešķīra pilsētai tādas pašas tiesības kā Rīgai, bet pēc diviem gadiem pārdeva pili, pilsētu un visu bīskapiju Dānijas princim Magnusam. Magnuss bija luterānis, jo bija mācījies Virtenbergas universitātē, kurā par mācītāju bija Mārtiņš Luters. Piltenē Magnuss no 1559. līdz 1583.gadam bija pirmais luterāņu bīskaps, kurš veicināja ticības izplatīšanos un organizēja baznīcas celtniecību. Viņš 1570 gadā dāvināja pilsētai Pankšu ciemu skolas un baznīcas uzturēšanai. Piltene tolaik bija ne tikai politiskais un saimnieciskais, bet arī kultūras centrs. Ventā pie bīskapa pils atradās osta, kurā piestāja kuģi ar precēm un bīskapa viesiem. Osta bija nocietināta un apsargāta. Otra osta piederēja Piltenes pilsētai. Tajā iekrāva un izkrāva preces no kuģiem, kas kursēja uz Kuldīgu vai ārzemēm pa Baltijas jūru. Krastmalā bija lielas noliktavas – spīķeri. Aiz ostas Sudmaļkalnā atradās tirgus laukums. Teika stāsta, ka tur bijušas septiņas vējdzirnavas, kurās malti graudi, bet milti vesti kuģos pa Ventu pārdošanai. Venta mainījusi gultni 1710. gadā pēc lieliem plūdiem, un tagad upe plūst 2 km no Piltenes.

Savu saimniecisko un politisko varu Piltene zaudēja 1583.gadā, kad sākās karš Piltenes mantojuma dēļ Dānijas un Polijas starpā. Karā iesaistījās arī zviedri un krievi. Piltenes bīskapijas centrs pārcēlās uz Aizputi. Tiesa, saglabājās Piltenes apgabala nosaukums, kaut gan sākās Aizputes politiskais un ekonomiskais uzplaukums.
Piltene turpināja pastāvēt kā luterāņu baznīcas centrs. Tā joprojām bija arī kultūras un garīgās diacēzes centrs. Garīgās kultūras laukā jāmin bīskapu portretu galerija Piltenes pils zālē un kāda „Diždarbu grāmatiņa” (Libellus Gestorum). „Latviešu konversācijas vārdnīcā” teikts, ka Kurzemes bīskapijas nodibināšana piedēvēta Dānijas karalim. Grāmatas saturu zinājuši arī zemnieki un tas saglabājies teikas veidā.

Tagadējās Piltenes vietā jau pirms vācu krustnešu iebrukuma bija kuršu apmetne un pils. Apkārtnē atrodams arheoloģijas piemineklis – Lagzdienas pilskalns 1870. gadā Piltenes mežniecībā purvainā vietā 1,2 m dziļumā atrasts daļēji apzeltīts kakla riņķis, kas sver 593,6 g. To datē ar 5. gs. Tā kā kakla riņķis bija tik dziļi ierakts purvainā zemē, to uzskata par ziedojumu. 1234. gadā bīskaps Modēnas Vilhelms nodibināja Kurzemes, vēlāk Piltenes bīskapiju, ieceldams Engelbertu par Kurzemes bīskapu. Kurzemes bīskapija Livonijas ordeņa zemes sašķēla trīs daļā (Piltenes-Dundagas, Aizputes-Embūtes un Sakas Cīravas novadā), un tā bija pilnīgi atkarīga no Livonijas ordeņa. No 1234. gada Piltene bija Kurzeme bīskapijas rezidence. No bīskapu laikiem Piltene piederēja 1250 ha zemes. 1295. gadā pēc galīgas uz varas pār kuršiem Piltenē senās kuršu pils vietā Ventas krastā bīskaps sāka celt sev pili, pie kuras ar laiku izveidojās apmetne. Vēstures avotos apmetne pirmo reizi minēta 1309. gadā kā Kurzemes bīskapa Burharda īpašums, un Piltene kļuva par šās Kurzemes bīskapijas administratīvo centru.

Kurzemes jeb Piltenes bīskapijas politiskā dzīve viduslaikos norisinājās domkapitula sanāksmju centrā – doma baznīcā Aizputē un paša bīskapa rezidencē Piltenē. Ventspils ostas tiešais tuvums un kuģniecība pa Ventu bija noteicošie motīvi, kādēļ bīskapa pils atradās Piltenē. Pils bija izveidojusies par tolaik modernu cietoksni ar konventa ēku dzīvošanai, plašu nocietinātas apmetnes teritoriju un diviem apaļiem 16. gs. sāk. celtiem lielgabalu torņiem modernai aizstāvēšanās tehnikai. Pils celtniecība un apdzīvotas vietas veidošanās pie tās strauji pulcināja tirgotājus un amatniekus, un jau 14. un 15. gs. tā bija izveidojusies par plaukstošu centru.

1330. gadā apmetni un priekšpili nodedzināja lietuviešu karaspēks. Ap 1350. gadu Piltenē plosījās mēris. 1557. gadā bīskaps piešķīra Piltenei Rīgas pilsētas tiesības. 1559. gadā Kurzemes bīskapijas valdnieks bīskaps Jānis IV bīskapiju pārdeva Dānijas karalim Fridriham II, kas to atdeva savam brālim Magnusam (kompensācija par viņa atteikšanos no mantojuma tiesībām uz Meklenburgu). Sakarā ar to bīskapijas zemes netika iekļautas topošajā Kurzemes hercogistē.

Pēc Magnusa nāves cīna par bīskapijas zemēm (t.s. Piltenes mantojumu) izbeidzās ar 1585. gada Kronborgas līgumu (par 30 tūkstošiem dālderu Dānija atteicās no savām pretenzijām). Polija atmaksāja Dānijai par bīskapijas pirkumu, līdz galīgai nomaksai atstājot jaunizveidoto Piltenes apgabalu (Piltene kļuva par šā apgabala centru) kā ķīlu Prūsijai, kas bija aizdevusi naudu. Tāpēc 1585.-1609. g. Piltenes apgabals bija pakļauts Prūsijas likumiem. 1611. gadā Polijas karalis Sigismunds III Vasa apstiprināja Piltenes apgabalam “Piltenes statūtus” (Piltenes apgabala tiesību normu krājums vācu valodā, autors Kurzemes muižnieks K. Zakens; to civiltiesiskās normas daļēji bija spēkā līdz 1938. g.). Šie statūti noteica Piltenes apgabala pārvaldes un tiesu iekārtu, dzimtbūšanas, laulības, mantošanas tiesības un krimināltiesības, tās attiecās arī uz pilsētniekiem.

Kurzemes hercogi velti centās panākt Piltenes apgabala pievienošanu hercogistei, jo 1617. gadā tas tika pārvērsts par autonomu apgabalu, kas bija pakļauts tieši Polijas karalim. Polijas-Zviedrijas kara laikā (1655.-1660. g.) Pilteni ieņēma zviedri, pēc tam 1656. gadā hercogs Jēkabs to pievienoja Kurzemes hercogistei. Šajā laikā Piltenes muižniecība nodibināja savu republiku ar landtāgu, tiesu un pašvaldību. Kad polu Vidzemes (Latgales) katoļticīgie bīskapi pieprasīja Piltenes pievienošanu viņu zemēm un pēdējo pusē nostājās Anglija, Dānija, Holande un Beļģija, mazo muižnieku republiku 1717. gadā pilnīgi atdalīja no Kurzemes un pakļāva Polijas karalim.
Lielu postu Piltenei nodarīja Lielais mēris (1710.-1711. g.), kad apkārtnes 34 muižu novados palika tikai 257 vīriešu kārtas zemnieki. Piltene kļuva par maznozīmīgu Kurzemes pilsētu. 1795. gadā, Polijas valstij sabrūkot, Piltenes apgabals un Kurzemes hercogiste tika pievienota Krievijai, un 1819. gadā Piltenes apgabalu apvienoja ar Kurzemes guberņu un ietilpināja Ventspils un Aizputes apriņķī.

Pirms 1. pasaules kara Piltenē bija divas vējdzirnavas, tvaika dzirnavas un alus darītava. 1. pasaules kara laikā Pilteni kopā ar Kurzemi ieņēma vācu karaspēks. Latvijas Brīvības cīnu laikā Pilteni no 1919. g. 29. janvāra līdz 24. februārim ieņēma lielinieki un tā kļuva par piefrontes pilsētu, no kuras 1. Padomju Latvijas strēlnieku divīzijas 1. brigādes pulki gatavojās uzbrukumam Liepājai. 1919. g. 13. novembrī arī bermontieši bija spiesti Pilteni atstāt. 1935. gadā Piltenē bija 31 sīktirdzniecības un 58 sīkrūpniecības un amatniecības uzņēmumi. Notika nedēļas un gada tirgi.
1945. g. 10. maijā PSRS karaspēks iegāja Piltenē. PSRS okupācijas varas iestāžu rīkotajās deportācijās un arestos cieta arī Piltenes iedzīvotāji. Pēc 2. pasaules kara te bija kolhoza “Piltene” centrs, fabrikas “Rīgas adītājs” filiāle, alus darītava, starpkolhozu augļu un dārzeņu pārstrādāšanas uzņēmums “Piltene”, kurā ražoja dārzeņu konservus, pildīja minerālūdeni. Darbojās maizes ceptuve, krejotava, alus darītava, sadzīves pakalpojumu darbnīcas, rajona remonta un celtniecības iecirknis.
Par Piltenes varenību un bagātību saglabājušās daudzas teikas. Vienā no teikām teikts, ka Piltene nezelšot četri simti gadu. Piltenieki sacīja, ka tas būšot līdz 1995. gadam, kad pilsēta svinēja savu 700 gadu jubileju.

Piltenes teikas un nostāsti

Par Piltenes pilsētas nosaukumu saglabājušās vairākas teikas. Viena stāsta, ka Piltenei vārdu esot devis dāņu karalis Valdemārs, kad viņš ar savu karadraudzi braucis pa Ventu no jūras puses. Viņam iepatikušās auglīgās zemes gar Ventu, un viņš teicis saviem ļaudīm, ka izkāps krastā un uzcels stipru pili vietā, kurā sastaps pirmo cilvēku. Kur tagad pilsdrupas, Valdemārs ieraudzīja zēnu, kurš ķēris zivis. Kopā ar karadraudzi izkāpis krastā, viņš uzcēlis pili, kuru nosaucis par Pilteni, jo vecdāņu valodā pilten – nozīmē zēns.

Cita teika stāsta, ka Piltenes vārdu esot devuši Piltenes pils celtnieki. Kad cēluši pili, tad darbos vajadzēja ļoti daudz celtnieku vienlaicīgi. Darbi notika vairākās vietās reizē. Aiz ezera, kura vietā tagad ir mājas un lauki, bijis mežs, kurā daudz lielu akmeņu. Vēl šodien saglabājies senais nosaukums – Akmeņu krāvums. Celtnieki ņēmuši lielos akmeņus, vēluši uz plostiem, kurus plostu stūmēji ar kārtīm stūmuši pāri ezeram. Pils mūrnieki lielos akmeņus iemūrēja sienās un torņos. Bija trīs torņi. Stiprākais pils tornis bija pie upes, jo galvenais ceļš bija pa upi. Celtniekiem vienlaicīgi vajadzēja ierasties darbā, bet saskaitīt viņus bijis grūti. Vagars, kurš vadījis darbus, iedevis katram strādniekam pupu un licis mest traukā, kuru sauca par tīni. Kad trauks bijis pilns, viņš sapratis, ka visi ir ieradušies. Vagars saucis: Pill tīn! Un darbs sācies. Tā no vārdiem – pilna tīne – esot radies Piltenes nosaukums.

Vēl kāda cita teika stāsta, ka Piltenes vārdu esot devis vācu bruņinieks, kurš jājis no Ventspils puses. Ceļu krustojumā pie Piltenes, bruņinieks ieraudzījis kādu zemnieku, kurš strādājis ceļa malas laukā. Viņš prasījis zemniekam vāciski: Vī heist hīz štat? (Kā sauc šo pilsētu?). Zemnieks domājis, ka vācietis viņam prasa ceļu uz pili un tādēļ atbildējis: Pil te ne! Tā teikdams, ka šeit pils nav (Piltenē runā vārdus bez galotnēm). Bruņinieks pateicies un aizjājis atpakaļ. Viņš visiem esot stāstījis, ka bijis Piltenē.
Teikā stāstīts, ka Piltenes pilī bijusi brīva zemnieku meita, kura iepatikusies muižkungam un, kad viņa atteikusies satikties, apsūdzējis meitu maizes klaipa zādzībā pils virtuvē. Vēlāk apgrauzto maizes klaipu atrada žurku alā, bet bija par vēlu. Par zādzību meitai bija piespriests nāves sods pakarot. Karātavu kalniņā nevainīgā meitene nolādēja Pilteni, ka tā ne augs, ne zels līdz mainīs savu vārdu. Ilgus gadus Piltene bija nabadzīga un atpalikusi mazpilsētiņa. Nebija nekādas rūpniecības un tirgotājiem bija jāmaksā lieli nodokļi.